|
|
Ievadam
Muzeja izveide 1869. gadā un tā darbība līdz 1. Pasaules karam
Muzejs no 1918. līdz 1940. gadam
Muzejs no 1940. līdz 1944.gadam
Muzejs no 1944. līdz 1991.gadam
Muzeja darbība pēc 1991.gada
Latvijas Nacionālais vēstures muzejs – latviešu tautas materiālās kultūras vērtību lielākā krātuve – dibināts 1869. gadā kā Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas muzejs. Lai labāk izprastu tā rašanās iemeslus un mērķus, jāiepazīstas ar situāciju Rīgā vairāk nekā pirms simt gadiem.
Ievadam
Līdz pat 19. gs. 60. gadiem Rīga bija pilsēta–cietoksnis, kuras izbūvi un saimniecisko attīstību noteica dažādi militāri stratēģiski apsvērumi. Tikai pēc to atcelšanas un nocietinājumu nojaukšanas senā tirdzniecības pilsēta sāka pārveidoties par modernu rūpniecības centru ar daudznacionālu iedzīvotāju sastāvu. Pēc 1867. gada tautskaites datiem, Rīgā no 102 590 iedzīvotājiem 42,9% bija vācieši, 25,1% krievi un 23,6% latvieši. Laikabiedrs rakstnieks Matīss Kaudzīte devis šādu savas tautas raksturojumu: “Līdz pagājušā gadsimteņa vidum latvietis sevi nepazina un nesauca citādi kā par zemnieku, jo tā viņu sauca visi, kas tolaik šķita augstāki par viņu vai arī patiesi bija augstāki. Pēc sava darba un stāvokļa viņš arī cits nekas nebija kā tikai zemnieks. Ja arī kādreiz kur minēja “latvieti”, tad tomēr šo nosaukumu saprata tikai tā paša zemnieka nozīmē vien, jo neviens nespēja domāt, ka zemnieks un latvietis esot divi pavisam šķirti jēdzieni.”
Rīgā nonākušie un pie bagātības tikušie latvieši iemācījās runāt vāciski un bieži vien savu izcelsmi noliedza. Nebija viegli pilsētā atrast savus tautiešus. Situācija mainījās 19. gs. otrajā pusē, kad pēc zemniekus diskriminējošu likumu atcelšanas latvieši arvien lielākā skaitā ieplūda Rīgā un viņu dzīvesveids mainījās. Veidojās latviešu pilsonība un inteliģence, cēlās latviešu tautas nacionālā pašapziņa, un latviešiem radās nepieciešamība pēc savas organizācijas, kur tautiešiem satikties, lietderīgi un kulturāli pavadīt brīvos brīžus, celt zināšanas utt.
Muzeja izveide 1869. gadā un tā darbība līdz 1. Pasaules karam
1868.gadā nodibināja Rīgas Latviešu biedrību (turpmāk RLB), kuras sastāvā darbojās vairākas kultūrizglītojošas komisijas. Viena no tām, 1869.gadā izveidotā Zinību komisija, uzsāka muzejisku priekšmetu vākšanu, lai radītu Latviešu muzeju pretstatā jau esošajiem, baltvācu organizētiem un vadītiem muzejiem. Jaunais muzejs savas darbības pirmajos gadu desmitos pieņēma visu, ko tam dāvināja. Līdz ar arheoloģijas, etnogrāfijas un numismātikas kolekcijām vāca arī ģeoloģijas, botānikas un zooloģijas materiālus. Pirmā īslaicīgā etnogrāfiskā izstāde tapa tikai 1890.gadā RLB telpās.
Gatavojoties X Viskrievijas arheoloģiskajam kongresam Rīgā 1896.gadā RLB nolēma sarīkot latviešu etnogrāfisko izstādi. Lai to sagatavotu Zinību komisija nosūtīja uz dažādiem Latvijas novadiem 10 zinātniskas ekspedīcijas muzejisku priekšmetu vākšanai. Tika iegūti vairāk kā 6000 etnogrāfisku priekšmetu un rosināta latviešu sabiedrības interese par savas tautas vēsturi. Izstādei, kas atspoguļoja Latvijas iedzīvotāju tradicionālo dzīves veidu un nodarbošanās, bija lieli panākumi – laikā no 1896.gada 1.augusta līdz 15.septembrim to apmeklēja 45000 cilvēku. 1895. gadā publikas apskatei atvēra muzeja ekspozīciju. Tas pavēra jaunas iespējas tautas izglītošanā un nacionālās pašapziņas celšanā.
1903.gadā RLB nopirka sev jaunu ēku Pauluči ielā (tag. Merķeļa iela), kur bija atvēlētas telpas muzejam. 1914.gadā par latviešu tautas saziedotiem līdzekļiem sākās speciāli muzeja vajadzībām projektētas ēkas celtniecība, taču to pārtrauca 1.pasaules karš un projektu vairs nerealizēja.
Muzejs no 1918. līdz 1940. gadam
Pēc Latvijas valstiskās neatkarības pasludināšanas 1918.gadā RLB Latviešu muzeja krājumu nodeva valsts rīcībā. 1920.gadā tam piešķīra telpas Rīgas pilī. 1924.gadā ar īpašu likumu muzejs ieguva valsts muzeja statusu un jaunu nosaukumu – Valsts Vēsturiskais muzejs. Tā darbības uzdevumu noteica sekojošu: “vākt, glabāt, izstādīt un popularizēt dažādas senatnes kā arī jaunāko laiku kultūras vērtības, kurām ir nozīme Latvijas vēsturē”. 1932.gadā valdības izdotie noteikumi precizēja muzeja vietu un nozīmi valsts kultūrpolitikā: “Valsts Vēsturiskais muzejs ir Latvijas valsts senmantu centrālā glabātuve, kuras uzdevums vākt, glabāt, izstādīt, pētīt un popularizēt Latvijas kultūras pieminekļus, kuriem ir arheoloģijas, etnogrāfijas, vēstures vai mākslas vēstures nozīme un kuru uzglabāšana un pētīšana ir Latvijas valsts interesēs”.
Laikā no 1920. līdz 1940.gadam muzejs piedzīvoja uzplaukumu. Bagātinājās kolekcijas, palielinājās darbinieku skaits. Muzejam nodeva glabāšanā Pieminekļu valdes ekspedīcijās un arheoloģiskajos izrakumos iegūtos priekšmetus. Tāpat šeit nonāca visi jauniegūtie depozīti. Muzejā iekārtoja arheoloģijas, etnogrāfijas, numismātikas un baznīcas mākslas ekspozīcijas. Muzeja darbinieki aktīvi iesaistījās zinātnes dzīvē – veica arheoloģiskos izrakumus, organizēja muzejisku priekšmetu vākšanas ekspedīcijas, publicēja zinātniskus rakstus Pieminekļu valdes izdevumos, žurnālos un dažādos krājumos. 1930.gadā Rīgā norisinājās Baltijas arheologu 2.kongress, kura laikā muzejs kopā ar Berlīnes, Kēnigsbergas, Stokholmas, Helsinku, Tartu un Varšavas muzejiem iekārtoja plašu izstādi par Baltijas tautu senvēsturi. 1930. un 1936.gadā tika sarīkotas izstādes Parīzē. Muzejs atvēra savas filiāles citās Latvijas pilsētās. 1939.gadā muzeja krājums sastāvēja no 150 000 glabāšanas vienībām.
Muzejs no 1940. līdz 1944.gadam
Latvijas Republikas okupācija un iekļaušana Padomju Savienības sastāvā 1940.gadā un tai sekojošā Vācijas okupācija 1941.gadā muzeja darbību nepārtrauca, taču ievērojami to apgrūtināja. 1944.gadā vācieši, atkāpjoties no Rīgas, aizveda sev līdzi vērtīgākās muzeja kolekcijas. Pateicoties Etnogrāfijas nodaļas darbinieces Mērijas Grīnbergas pašaizliedzībai, kura pavadīja kolekcijas uz Vāciju, tās gandrīz pilnībā izdevās atgūt.
Muzejs no 1944. līdz 1991.gadam
Pēc 2.pasaules kara kolekciju vākšanas, uzskaites, glabāšanas, ekspozīciju veidošanas darbu pārveidoja atbilstoši Padomju Savienībā pieņemtajiem noteikumiem. Vairākkārt mainījās muzeja nosaukums – Latvijas PSR Centrālais Valsts Vēsturiskais muzejs (1944), Latvijas PSR Vēstures muzejs (1956), Latvijas Vēstures muzejs (1989). Neraugoties uz ideoloģiskiem ierobežojumiem muzejs turpināja pildīt savu galveno uzdevumu – vākt, glabāt, pētīt un popularizēt Latvijas vēstures liecības.
Kara, emigrācijas un represiju rezultātā bija zaudēti gandrīz visi darbinieki. Taču muzejam izdevās saglabāt pārmantotību un samērā īsā laikā izveidot profesionālu kolektīvu.
Neskatoties uz vairāku reorganizāciju gaitā citiem muzejiem atdotām kolekcijām, ievērojami pieauga krājums. 1989.gadā tas sastāvēja no 571 000 glabāšanas vienībām. Nopietna uzmanība tika pievērsta muzeja priekšmetu saglabāšanai, attīstot konservācijas un restaurācijas ispējas.
Muzeja darbinieki vadīja arheoloģiskos izrakumus, kultūras pieminekļu apzināšanas un vākšanas ekspedīcijas. Par viņu zinātnisko darbību liecina rakstu krājumi “Arheoloģija” (1962), “Etnogrāfija” (1964), “Numismātika” (1968), monogrāfijas “Sārnates purva apmetne” (Lūcija Vankina, 1970), “Senākie depozīti Latvijā” (Vladislavs Urtāns, 1977) u.c. Muzejs izveidoja Latvijas vēstures pamatekspozīciju par laika posmu no 9. g. t. pr. Kr. līdz 1940. gadam. Izveidojās aktīva izstāžu darbība, kur dominēja ar latviešu tautas garīgo un materiālo kultūru saistītas tēmas. Kā vērienīgākās minamas “Latviešu tautas tērpi” (1948, 1968, 1964), “Adījumi” (1956, 1966), “Keramika” (1957), “Latviešu tautas māksla”(1950, 1956, 1967, 1968), Latviešu rotaslietas (1957, 1971), “Arheoloģiskie pētījumi Latvijā. 1940 – 1975”(1975), “Senču raksti” (1990) u.c.
Muzejs aktīvi iesaistījās latviešu tautas Trešās atmodas notikumos. Lielu popularitāti ieguva izstāde ”Latvija starp diviem pasaules kariem”(1988). To apskatīja ap 300 000 interesentu. Vēl atzīmējamas izstādes “Staļinisma represiju upuri Latvijā” (1989), “Lācplēša Kara ordeņa kavalieri” (1989), “1940.gads Latvijā” (1990) u.c.
Muzeja darbība pēc 1991.gada
Pēc valstiskās neatkarības atjaunošanas 1991.gadā muzejs sekmīgi pārkārtojis savu darbu jaunajos apstākļos. 2000. un 2004.gadā tas saņēmis akreditāciju par atbilstību valstī noteiktajiem muzeju standartiem. Ar 2005.gada 1. septembri muzejs darbojas valsts aģentūras statusā un tā nosaukums ir Latvijas Nacionālais vēstures muzejs.
Muzejam ir profesionāls personāls, kurš darbojas ne tikai nacionālā, bet arī starptautiskā līmenī. Muzeja ap 1 miljonu lielais krājums ir unikāls un visaptverošs Latvijas un tās iedzīvotāju materiālās un nemateriālās kultūras apkopojums. Muzeja darbnieki veic aktīvu darbību krājuma saglabāšanā, izpētē, popularizēšanā u. c.
Muzejs izveidojis jaunu pamatekspozīciju, kas aptver laika posmu no 8. g. t. pr. Kr. līdz 1941.gadam. Tās iekārtošanā apvienots kolekciju demonstrēšanas princips ar Latvijas vēstures nozīmīgāko posmu atspoguļošanu. Katru gadu tiek iekārtotas vairākas uz muzeja kolekcijām balstītas izstādes. Lielu atsaucību ieguvušas “Sievietes pasaule” (1992), “Ceļojums uz pilskalnu” (1993), “Vīrietis bija, ir, un…” (1994), “Es nāku no bērnības” (1995) “Ai padomju saule!” (2004.), "Latviešu tradicioālā virtuve" (2006) u. c. Nereti izstādes veido tematiski saistītu eskpozīciju sēriju. Tāda ir projekta “Latviešu saknes” izstādes – “Kurši – jūras laupītāji, tirgotāji, zemnieki” (1996), “Latgaļi” (2000), “Lībieši” (2001), “Zemgaļi” (2003), “Sēļi” (2005). Realizētas arī vairākas nozīmīgas izstādes ārzemēs: “Sāga par Latviju” (Zviedrija, 1991), “Latvijas Republikai – 75” (Igaunija, 1993), “Latviešu tautas tērps un rotas laika gaitā” (Dānija, 1995), “Latviešu tautastērps” (Taivāna, 1999), “Latgaļi – kriviču kaimiņi” (Krievija, 1999), “Latvijas vēsture, māksla, tradīcijas” (Francija, 2001), “Vēsturiskais portrets Latvijā” (Baltkrievija (2003), Lietuva (2004)), “Zemgaļi” (Lietuva, 2005), "Latvija: Zeme, Tauta, Valsts" (Horvātija 2006), "Nauda Latvijā: vēsture un mūsdienas" (Vīne, Tallina, 2007; Berlīne, 2008), "Senās Latvijas dārgumi" (Varšava, Biskupina, 2007).
Muzejs pastāvīgi pilnveido savu piedāvājumu apmeklētājiem. Tā, kopš 2005.gadā muzeja pamatekspozīcijā pieejami speciāli stendi vājredzīgajiem. Skolēniem tiek piedāvātas muzejpedagoģiskās programmas. Populārākās ir : “Bruņinieki”, “Kā Pastariņam gāja skolā”, “Ciemos pie zemnieka un muižnieka” u.c.
Muzejs piedalījies daudzu projektu un izstāžu organizēšanā un norisē kā nacionālā, tā starptautiskā līmenī. Īpaši nozīmīgs bija Zviedrijas un Latvijas kopprojekts “Trīs zvaigznes – trīs kroņi” (Rīga, 2001, Stokholma, 2002).
Muzejs organizē seminārus un konferences. Tradicionāli kļuvuši muzeja zinātniskie lasījumi. No starptautiskiem pasākumiem minamas konferences: “Politiskie un ekonomiskie centri Baltijas jūras krastos” (1994), “Valdemāra Ģintera piemiņas konference” (1999), “Zemgaļi”(2003), "Sēļi" (2005), "Arheologam F. Balodim - 125" (2007), "Kur'si senatnē" (2008) u. c. Tāpat muzeja darbinieki ar referātiem piedalījušies citu institūciju rīkotajās konferencēs, semināros un pasākumos kā Latvijā tā ārzemēs – Lietuvā, Igaunijā, Krievijā, Polijā, Vācijā, Zviedrijā, Holandē, Francijā, Amerikas Savienotās Valstīs, Taivānā u. c.
Muzejs veic sekmīgu izdevējdarbību. Tiek izdoti izstāžu katalogi, ceļveži, monogrāfijas, rakstu krājumi u.c. Vēl jāatzīmē divi sērijizdevumi – Latvijas Nacionālā vēstures muzeja raksti un Latvijas kultūrvēsturiskais mantojums ārzemju krātuvēs.
Kopš 2008. gada marta Āraišu arheoloģiskais muzejparks kļuva par Latvijas Nacionālā vēstures muzeja sastāvdaļu. Āraišu muzejparks ir kultūrvēsturisks piemineklis, kas atrodas Cēsu rajonā. Tajā ietilpst akmens un bronzas laikmeta ēku rekonstrukcijas, ezerpils - seno latgaļu apdzīvota vieta 9. - 11. gs., kā arī Livonijas laika pilsdrupas.
Kopš 2010. gada janvāra Latvijas Nacionālajam vēstures muzejam tika pievienots Latvijas Kultūras muzejs "Dauderi" un tas kļuvis par Latvijas Nacionālā vēstures muzeja nodaļu. "Dauderi" izvietoti vēsturiskā ēkā - bijušā "Waldschlössen" īpašnieka Ādolfa fon Bingnera ģimenes villā, kura no 1937. līdz 1940. gadam kalpojusi par Valsts un Ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa vasaras rezidenci.
Muzejs piedāvā izīrēt telpas arī svinībām.
|
